Ginta Ēķe pašreizējā dzīves posmā par savu galveno nodarbošanos uzskata dziedāšanu, bet tas nav pietiekoši, lai būtu par dziedātāju vārda vislabākajā un pilnīgākajā nozīmē.
Svarīga šīs nodarbošanās publiskā un profesionālā līmeņa iezīme ir arī tā, ka dziedāšana ir tikai viena daļa no liela darbību kopuma, kur ietilpst arī visas tās lietas, ko klausītāji neredz un nedzird, bet ir obligāti izpildāmas, lai kaut kad nākotnē Ginta Ēķe pati spētu sevi saukt par dziedātāju bez minstināšanās. Tas ved pie secinājuma, ka ceļam nav redzams ne sākums, ne gals, nav arī neviena, kurš nekļūdīgi un pārliecinoši varētu parādīt virzienu, kurā doties…
Pirmais ceļa posms, kuru ir iespējams atmiņā pa gabaliem salikt kopā ir Jāņa Cimzes Valkas bērnu mūzikas skolas laiki, bez kā nebūtu bijis iespējams šī ceļa turpinājums. Nedrīkst aizmirst bērnu un jauniešu estrādes dziedāšanas konkursus – Olgas konkursu, Dziesma manai paaudzei, Aprīļa pilienus u.c., tomēr toreiz, vēloties kļūt par dziedātāju, laikam pašai bija maza sajēga par to, ko tas nozīmē.
Apjausma nāca palēnām tikai ar laiku un tai līdzi, protams, daudz neskaidrību un šaubu, kuras daļēji palīdzēja dzēst nejauši radusies iespēja tikties ar Meastro Raimondu Paulu un piedalīties pirmajos Paula dziedāšanas svētkos Arēnā Rīga. Tas gan palīdzēja tik vien kā sajust īstu skatuves garšu, taču nedeva vēl saprašanu par konkrētām vēlmēm un to piepildīšanas iespējām. Vēl pēc laika arī nejaušība piedāvāja iespēju piedalīties LNT šovā „Zvaigžņu lietus”. Šo pavērsienu jau nācās uztvert kā zīmi, ka tik daudz nejaušību nevar būt. Aizdomas apstiprināja iespēja tikties ar komponistu Zigmaru Liepiņu un uzsākt sarunas par iespējamu sadarbību, kura, par laimi, attīstījās veiksmīgi ar atvērtu skatu nākotnē.
Pirmā radiosingla „Dzirdi” iznākšana varētu būt uzskatāms par to mirkli, kad Gintu Ēķi piemeklēja sajūta - šo ceļu pret citu vairs nevarēšu un negribēšu nomainīt…